Kopš mūsu pastāvēšanas sākuma mēs, cilvēki, esam filozofējuši par to, kas tieši varētu notikt pēc nāves. Piemēram, daži cilvēki ir pārliecināti, ka pēc nāves mēs ieejam kaut ko saucam par neko un tad mēs nekādā veidā neturpinātu pastāvēt. No otras puses, daži cilvēki pieņem, ka pēc nāves mēs uzkāpsim uz domājamām debesīm, ka mūsu zemes dzīve tad beigsies, bet mēs turpināsim pastāvēt debesīs, t.i., citā esamības līmenī mūžīgi.

Ieiešana jaunā dzīvē

Ja neskaita daudzās spekulācijas, būtībā ir skaidrs viens, ka mēs noteikti turpināsim pastāvēt arī pēc mūsu nāves (mūsu dvēsele ir nemirstīga un turpinās pastāvēt mūžīgi). Šajā kontekstā nāve pati par sevi nepastāv, bet drīzāk nāve ir transformācija, t.i., mēs, cilvēki, pēc tam piedzīvojam unikālu frekvences maiņu un tad ieejam "jaunā" pasaulē, kas mums ir zināma/nepazīstama. Galu galā mēs kopā ar savu dvēseli ieejam it kā jaunā pasaulē (ārpus – eksistē aiz mums zināmās pasaules – visam ir 2 stabi – universālais likums) un, atkarībā no mūsu iepriekšējā apziņas stāvokļa līmeņa, integrējamies atbilstošo frekvences līmeni. Kas attiecas uz to, mūsu iepriekšējai Zemes attīstībai ir ļoti svarīga loma un tā ir izšķiroša mūsu pašu integrācijai. Cilvēki, kuriem, piemēram, tā dēvētajā "pārejas laikā" nebija gandrīz nekādu emocionālu saikni, bija vairāk orientēti uz EGO/materiālu (t.i., diezgan aukstasinīgi, daudz sprieda un maz zināja par savu izcelsmi un pasauli), paši, kuri turpina apzināti būt ieslodzīti ilūziju pasaulē, kam mums tiek likts ticēt un kuriem ir tikai dažas garīgās orientācijas, šajā ziņā tiktu klasificēti diezgan zemā frekvences līmenī (mēs ņemam līdzi savus neatrisinātos konfliktus un citas garīgās problēmas kapu, pārnes tos uz mūsu turpmāko dzīvi). No otras puses, cilvēki, kuri vairāk kontrolēja savu iemiesojumu, t.i., kuriem bija spēcīgāka emocionālā saikne un kuri savā dzīvē bija daudz spēcīgāk apguvuši dualitātes spēli, parasti tiek klasificēti augstas frekvences līmenī. Galu galā atbilstošais frekvences līmenis, pareizāk sakot, iepriekšējā dzīvē sasniegtā mentālā + garīgā attīstība, noved pie turpmākās integrācijas.

Būtībā nav it kā nāves, tā vietā mēs, cilvēki, vienmēr atdzimstam, vienmēr iegūstam jaunu fizisko tērpu un vienmēr apzināti vai neapzināti tiecamies pēc konsekventas sava gara tālākas attīstības..!!

Jo augstāk cilvēks savā dzīvē ir attīstījies garīgi, emocionāli un, galvenais, ētiski, jo ilgāks laiks paies, līdz viņš atkal iemiesosies. Cilvēki, kuri, savukārt, ir piedzīvojuši/apzinājuši tikai minimālu sava prāta/ķermeņa/gara sistēmas izpausmi, savukārt ātrāk atdzimst/reinkarnējas, lai viņiem tiktu dota ātra iespēja tālākai garīgai attīstībai. Galu galā tas ir arī būtisks mūsu dzīves aspekts, proti, reinkarnācijas process. Tieši tā mēs, cilvēki, piedzimst atkal un atkal. Šī iemesla dēļ mēs turpinām atgriezties, atdzimt un pēc tam pastāvīgi attīstīties, iepazīstot jaunus ētiskos un morālos uzskatus un apzināti vai neapzināti tiecamies pēc pilnīgas mūsu garīgā prāta attīstības. , runājiet par mūsu pašu reinkarnācijas cikla beigām. Šī procedūra ir vienkārši saistīta ar būtiskiem faktoriem un viens no tiem atkal ir tāda apziņas stāvokļa radīšana, no kura rodas pilnīgi harmoniska + mierīga realitāte, t.i., brīva dzīve, kurā vairs neļaujam nekam garīgi dominēt pār sevi – kļūsti par savu saimnieku. atkal savs iemiesojums.

Ikviens var beigt reinkarnācijas ciklu pilnībā atbrīvojoties no paša radītā disbalansa, atkal kļūstot par sava iemiesojuma saimnieku un sasniedzot ļoti augstu ētiskās un morālās apziņas līmeni..!! 

Šī iemesla dēļ arī nav nāves tādā nozīmē, ka tā nekad nav bijusi un nekad nebūs. Vienīgais, kas vienmēr ir klātesošs, ir dzīvība un, kad mūsu fiziskais apvalks sairst, mēs tāpat turpināsim pastāvēt un kādreiz pat reinkarnēsimies. Šajā ziņā esiet veseli, laimīgi un dzīvojiet harmonijā.

Vai vēlaties mūs atbalstīt? Pēc tam noklikšķiniet ŠEIT