Savos jaunākajos gados es nekad īsti nedomāju par tagadnes klātbūtni. Gluži pretēji, lielāko daļu laika es gandrīz nerīkojos ārpus šīs visaptverošās struktūras. Es reti dzīvoju garīgi tā sauktajā tagadnē un bieži pārāk bieži pazaudēju sevi negatīvos pagātnes vai nākotnes modeļos/scenārijos. Toreiz es to nezināju, un tā sagadījās, ka daudz negatīvisma smēlos no savas personīgās pagātnes vai nākotnes. Es pastāvīgi uztraucos par savu nākotni, baidījos no tā, kas varētu notikt, vai jutos vainīgs par noteiktiem pagātnes notikumiem, klasificēju pagātnes notikumus kā kļūdas, kļūdas, kuras es ļoti nožēloju šajā kontekstā.

Tagadne – mūžīgi paplašinās brīdis

Toreiz es arvien biežāk pazaudēju sevi šādos mentālos scenārijos un ļāvu savam prāta/ķermeņa/gara "sistēmai" arvien vairāk izsist no līdzsvara. Es saņēmu arvien vairāk ciešanu no savas garīgās iztēles spēku ļaunprātīgas izmantošanas un tādējādi arvien vairāk zaudēju saikni ar savu garīgo prātu. Galu galā pagāja gadi, līdz mēs ar brāli atradāmies garīgās atmodas procesā. Pirmā dziļā sevis izzināšana sasniedza mūsu apziņu, un no tā brīža mūsu dzīve pēkšņi mainījās. Pirmā lielākā sevis izzināšana bija tāda, ka nevienam pasaulē nav tiesību akli spriest par cita cilvēka dzīvi vai domām. Kopš tā laika viss mainījās. Jaunā sevis izzināšana/apziņas paplašināšanās veidoja mūsu tālāko dzīves gaitu un tāpēc arī turpmākajās dienās/mēnešos/gados intensīvi nodarbojāmies ar garīgo saturu. Kādu dienu mēs atkal sēdējām kopā manā istabā un pēc intensīvas filozofēšanas nonācām pie atziņas, ka pagātne un nākotne galu galā ir tikai tīri mentālas konstrukcijas.

Pagātne un nākotne ir tikai un vienīgi mentālas konstrukcijas..!!

Šajā kontekstā mēs sapratām, ka mēs vienmēr esam bijuši tagadnē un ka šī visuresošā konstrukcija pavada visu cilvēka eksistenci. Galu galā pagātne un nākotne neeksistē, vai mēs esam pagātnē vai nākotnē? Protams, nē, mēs esam tikai tagadnē.

Atziņa, kas mainīja mūsu izpratni par dzīvi

Tas, kas notika pagātnē šajā sakarā, notika tagadnē un tas, kas notiks nākotnē, notiks arī tagadnē. Mēs sapratām, ka tagadne, tā sauktais tagad, ir mūžīgi ekspansīvs brīdis, kas vienmēr ir bijis, ir un vienmēr būs. Viens mirklis, kurā mēs vienmēr esam bijuši. Šis brīdis stiepjas mūžīgi un neatkarīgi no tā vienmēr pastāvējis, pastāvēs arī mūžīgi. Tomēr daudzi cilvēki nerīkojas saskaņā ar pašreizējiem modeļiem, bet bieži apmaldās pagātnes un nākotnes scenārijos. Šajā kontekstā cilvēks daudz cieš no savas garīgās iztēles un tādējādi izkļūt no līdzsvara. Šo garīgo vardarbību var izsekot cilvēka paša trīsdimensiju, enerģētiski blīvā, egoistiskā prātā. Galu galā šis prāts nodrošina, ka mēs, cilvēki, savā garā varam realizēt enerģētisko blīvumu vai negatīvos stāvokļus, brīžus, kuriem ir zema vibrāciju frekvence to strukturālās dabas dēļ. Kāds, kurš garīgi atrodas tagadnē un nepazaudē sevi pagātnes vai nākotnes scenārijos, var rīkoties šajā sakarā no tagadnes klātbūtnes un smelties dzīvības enerģiju no šī vienmēr pastāvošā avota. Šī dziļā atziņa mūs nodarbināja vairākas dienas. Man pat šķita, ka tad, kad māsīca pārcēlās, stundām ilgi domāju par šo jauno sevis izzināšanu.

Mūsu zemapziņas pamatīga pārprogrammēšana..!!

Bet es pati biju tik ļoti pārņemta ar šo atziņu, ka tajā dienā nevarēju ne par ko citu domāt. Nākamajās dienās šīs zināšanas normalizējās, kļuva par mūsu zemapziņas daļu un tagad kļuva par mūsu pasaules uzskatu neatņemamu sastāvdaļu. Protams, tas nenozīmēja, ka mēs nekad vairs nepazaudējāmies ilgstošos garīgos scenārijos, taču šīs jaunās zināšanas bija veidojošas un padarīja mums daudz vieglāk risināšanu šādās situācijās. Šajā ziņā esiet veseli, laimīgi un dzīvojiet harmonijā.