Cilvēka dzīvi vienmēr pavada fāzes, kurās cilvēks nonāk dziļā, sāpju un ciešanu pilnā bezdibenī. Šīs fāzes ir ļoti sāpīgas, un tās pavada nesasniedzama prieka sajūta. Cilvēks jūtas dziļi ievainots, gandrīz nejūt iekšēju emocionālu saikni un ir sajūta, ka dzīvei pašam vairs nebūtu nekādas jēgas. Jūs varat krist dziļā depresijā un vairs neticēt, ka situācija varētu kaut kā uzlaboties. Neskatoties uz to, dzīvē jums vienmēr ir jaunas nodaļas, nodaļas, kurās tiek rakstīts jauns stāsts, stāsts, kuru pavada visdziļākais dzīves prieks un laime. Uzticība šeit ir atslēgas vārds. Ir svarīgi ticēt dzīvei vai drīzāk savai atkārtotai laimei.

Dzīvē jums vienmēr ir jauna laime

Mīlestība galu galā ir enerģijas avots, t.i., tīrs, nesamākslots spēks, kas snauž dziļi katra cilvēka čaulā. Mēs, cilvēki, spējam smelties pastāvīgu dzīvības enerģiju no šī gandrīz neizsmeļamā avota. Jā, kaut kur dzīvē mīlestības sajūta dzen uz priekšu, neļauj iet un šķērsot pat visdziļākās ielejas. Šajā ziņā katrs cilvēks cenšas piedzīvot mīlestību. Mīlestība, iekšējais miers, harmonija, laime un prieks ir visaugstākās intensitātes sajūtas, kas piešķir mūsu dzīvei dziļāku jēgu. Šajā kontekstā katrs cilvēks vēlas tikai to, lai viņam iet labi, lai viņam ļautu piedzīvot mīlestību un lai viņš varētu augt mierīgā sabiedrībā līdzāspastāvē. Kaut kur mēs, cilvēki, pat meklējam šo mīlestību un tāpēc darām visu, lai varētu piedzīvot šo augstāko no visām jūtām. Tomēr mēs, cilvēki, vienmēr atrodamies dziļās bezdibenēs un piedzīvojam vistumšākās situācijas. Šādas situācijas, kas mūs it kā pilnībā atgrūž mūsu attīstībā (pašu uzspiestā maldība) un liek piedzīvot vislielākās garīgās ciešanas šajā sakarā, tad arī uz īsu brīdi aptumšo mūsu skatījumu uz gaišu un bezrūpīgu dzīvi. Šādos dzīves posmos cilvēks bieži vien neatzīst savu ciešanu cēloni un instinktīvi pieņem, ka, pirmkārt, labāk nekļūs un, otrkārt, ir lemts ciest.

Jūs esat atbildīgs par to, vai jūsu prātā ir pozitīvs vai negatīvs domu spektrs leģitimizēts..!!

Bet tas tā nav, tieši otrādi. Pirmkārt, jāsaka, ka jūs pats esat atbildīgs par ciešanām savā dzīvē. Cilvēks ir savu apstākļu radītājs un var izvēlēties leģitimizēt/realizēt prieku vai skumjas savā prātā. Protams, tas izklausās vieglāk pateikt nekā izdarīt, jo daudzas situācijas ir tik pilnas ar negatīvu rezonansi, ka diez vai ir iespējams realizēt laimīgu vai pozitīvu domu spektru. Tomēr cilvēks ir atbildīgs par to, vai viņš piedzīvo laimi vai nelaimi. Šajā kontekstā ir svarīgi arī saprast, ka jūsu prāts piesaista to, ar ko jūs garīgi rezonējat. Kāds, kurš nekad nedod savu mīlestību citiem cilvēkiem vai kurš vienmēr rezonē ar negatīvām domām/ambīcijām, tikai turpinās tādus piesaistīt savā dzīvē (rezonanses likums).

Katrai pieredzei ir sava dziļāka nozīme

No otras puses, tikpat svarīgi ir saprast, ka katra situācija, katrs dzīves posms, lai cik tumšs tas būtu, satur dziļāku nozīmi, sniedz mums svarīgu mācību. Nekas nav pakļauts it kā nejaušībai, viss notiek pēc stingra plāna, visam ir sava dziļā jēga, konkrēts iemesls. Tieši tā, cilvēka paša ciešanām ir noteikts cēlonis, zināms iemesls. No vienas puses, tumšie dzīves periodi vai, pareizāk sakot, brīži, kuros jūtamies ļoti slikti, liek mums apzināties mūsu pašu saiknes trūkumu ar dievišķo zemi. Tās mums vissāpīgākajā veidā liek saprast, ka mums nav patmīlības tieši šajā brīdī, ka mēs graujam savu garīgo prātu un ļaujam mūsu zemas vibrācijas, enerģētiski blīvajam prātam (ego) pār mums garīgi dominēt. Šīs situācijas burtiski izceļ mūsu pašu ēnu daļas uz virsmas un brutālā veidā izceļ tās mūsu acu priekšā. Šādos brīžos vienmēr tiek lūgts beidzot paskatīties uz sevi, lai beidzot varētu aktīvi iet ceļu uz sevis mīlestību. Tāpēc mīlestība pret sevi ir būtiska. Tas, kurš nemīl sevi, piemēram, nevar savākt nekādu mīlestību pret līdzcilvēkiem, pret dabu, pret citām dzīvām būtnēm vai pat pret pašu dzīvi. Tāpēc mums tiek lūgts paskatīties uz savu dzīvi, lai, pamatojoties uz to, varētu mainīt savus apstākļus, lai mēs atkal varētu būt laimīgi. Šīs situācijas galu galā kalpo mūsu personīgajai labklājībai, ļauj mums garīgi un garīgi augt, attīstīt mūs tālāk un virzīt uz priekšu dzīvē.

Sāpīgākie dzīves brīži liek cilvēkam mosties..!!

Lielākās mācības dzīvē tiek apgūtas caur sāpēm. Šie tumšie mirkļi ir daļa no mūsu dzīves un modina mūsu iekšējo spēku. Cilvēks, kurš ir pārdzīvojis visdziļākās sirds sāpes un redzējis savu ciešanu bezdibeni, tikai pēc tam var kļūt par īstu, īstu dzīvi. Jūs vāji nonācāt šajā situācijā un pēc tam spēcīgi iznācāt no tās. Galu galā pēc krasa nolaišanās jūs vienmēr sagaida spēcīgs kāpums. Tā dzīve galu galā ir adīta. Ritma un vibrāciju likuma dēļ citādi nevar būt. Neatkarīgi no tā, cik slikta ir jūsu situācija, dienas beigās jūs gaida vēl viens dzīves posms, kas būs pilns dzīvesprieka, mīlestības un laimes. Vairumā gadījumu intensitāte pēc tam būs vēl skaistāka nekā iepriekš.

Pēc dziļākā bezdibeņa šķērsošanas dzīvē atgriežas iekšējais līdzsvars un stabilitāte..!!

Jūs esat šķērsojis savu sāpīgo bezdibeni un vienkārši stāvat kalna galā, skatoties uz neskaitāmas pieredzes veidotu ainavu, garīgu un emocionālu ainavu, kas atgādina, cik tālu dzīvē esat ticis. Cik ļoti cilvēks tagad ir atgriezies savā patmīlībā un ir atkarojis spēju būt laimīgam un priecīgam. Šajā ziņā esiet veseli, laimīgi un dzīvojiet harmonijā.